PIRMĀ DIENA ŠEIT! OTRĀ DIENA ŠEIT! *** Visi pasaules dievi bija mūsu pusē, kad no rīta pamodāmies un neviens vietējais mežsargs nebija paņēmis mūs pie dziesmas par nakšņošanu dabā, kur tas ir aizliegts. Arī meža zvēri un niknie putni (ha!) nebija mūs aiztikuši, lai gan vakars pirms iešanas gulēt bija ļoti piesātināts ar putnu dziesmām […]
PIRMĀ DIENA ŠEIT! *** Saule telti uzkarsēt sāka jau agri no rīta. Tas bija laiks, kad Andrītis grozīties pasāka aizvien intensīvāk. Līdz ar to arī es modos vairākkārt, kaut zināju, ka vēl nav pienācis laiks celties. Taču līdzko pamodāmies, bez liekas vilcināšanās vācām kopā mantas un stūmāmies ārā no pļavas. Jāsaka, ka diezgan laicīgi bijām […]
*** Šķiet, jau rudenī ar Andrīti runājām, ka derētu aizšaut līdz Kuršu kāpai. Visticamāk, vēlā pavasarī, līdzko būs silts un braucienam atbilstošs laiks. Es jau sen turp biju domājis aizbraukt, bet tā arī nekad savu iegribu netiku realizējis. Pirms desmit gadiem ar džekiem bijām pavisam tuvu šai pussalai. Toreiz braucām līdz Krievijas robežai cauri Lietuvas […]
(Pirms diviem mēnešiem kopā ar sievu aizbraucām nelielā izbraucienā ar auto. Brauciena laikā cerējām papētīt pandēmijas stāvokli citviet Latvijā, jo mūsu mazpilsētā kopš ārkārtas stāvokļa ieviešanas nekas īpašs nebija mainījies. Pēcāk īsos vilcienos to visu aprakstīju savā piezīmju kladē, lai drīz pēc tam nodotu lasīšanā arī citiem. Tobrīd gan laiks aizsteidza tik nenormāli ātri, ka […]
*** Jau ilgu laika periodu manu prātu nepamet viena no pirmajām spilgtajām kino ainām no manas bērnības. Iespējams, pie vainas bija Viktora Freiberga decembrī izlasītā grāmata „Kinomāna slimības vēsture”. Tajā autors nereti pieminēja filmas, kas kaut kādā veidā bijušas saistītas ar viņa dzīvi. Protams, šādu ainu pārcilāšana ļauj atcerēties arī paša dzīvē svarīgu lomu spēlējošas […]
*** Pustukšā autobusā aizkratījos līdz galvaspilsētai, kur izkāpu pie tirgus un tūlīt pat ielēcu citā transportā – 3. trolejbusā, ar kuru aizbraucu līdz Mākslas muzejam. Bija nepieciešamība aiziet līdz Mansardam, taču tur neviena nebija. Durvīs stāvēja iesprausta zīmīte, kas vēstīja par atgriešanos 15:00. Līdz tam vēl bija krietna pusstunda, tāpēc uzrakstīju, vai pusdienas pārtraukums tiek […]
*** Lai gan agrāk raudāju, kad man lika lasīt, tagad nespēju iedomāties, kā tas ir – nelasīt. Protams, ir dienas, kurās tālāk par gribēšanu palasīt netieku, jo laiks pēkšņi aizritējis tik ātri darot pilnīgi neko. Bet tik un tā es lasu daudz (kaut jāsaka, ka vienmēr jau var izlasīt vēl vairāk), varbūt pat pārāk daudz. […]
*** Jā, arī vakar biju uz starptautiskā literatūras festivāla „Prozas lasījumi” atklāšanu, bet par to uzrakstīšu kādu citu dienu, jo šonakt, lai gan esmu manāmi iereibis, gribēju ātros tempos uzrakstīt par šodienu, par 4. decembri, kurā bez tā, ka biju uz prozas lasījumiem, pamanījos aizstaigāt vēl līdz vienam pasākumam, proti, uz Rasas Bugavičutes-Pēces grāmatas „Puika, […]
*** Vakar pēcpusdienā izgājām īsā pastaigā pa pilsētu, bet tūlīt pēc tam ar velosipēdiem aizbēgām prom no cilvēciskā bardaka un nemiera Annas omes mājā. Mēs aizbraucām peldēt uz karjeru, kur bez mums, protams, neviena cita nebija. Pirms saule nozuda aiz kokiem, mēs katrs ņēmāmies palasīt līdzpaņemto literatūru – Anna lasīja jaunu Latvijas Mediju izdotu trilleri, […]
*** Garāžā aiz sevis atstāju izārdītu velosipēdu un dzeltenas krāsas traipus. Lai žūst, es nodomāju un tā vietā paņēmu savas mammas divriteni un, neskatoties uz to, ka visa kreisā debespuse bija tumši zila un tika gaidīts lietus, devos uz Ventu peldēties. Peldējis nebiju jau kopš dienas, kad atklāju sezonu. Tikpat kā mēnesi. Pilsētas centrs bija […]
