Viena parasta piektdiena

***

Vakar pēcpusdienā izgājām īsā pastaigā pa pilsētu, bet tūlīt pēc tam ar velosipēdiem aizbēgām prom no cilvēciskā bardaka un nemiera Annas omes mājā. Mēs aizbraucām peldēt uz karjeru, kur bez mums, protams, neviena cita nebija. Pirms saule nozuda aiz kokiem, mēs katrs ņēmāmies palasīt līdzpaņemto literatūru – Anna lasīja jaunu Latvijas Mediju izdotu trilleri, bet es – “Kā zaldāts labo gramofonu”, ko saņēmu no Jāņa Rozes apgāda.

Kolīdz saule nozuda, kļuva ievērojami vēsāks, tādēļ nevilcinājāmies un devāmies mājup. Jāsaka, ka mīties bez tik ierastajām smagajām velo somām bija diezgan dīvaini. Velosipēds pēkšņi bija tik sasodīti viegls un uz priekšu ripoja teju bez pedāļu mīšanas. Bet tas nu tā…

Šodien, piektdienā, es minos vēlreiz. Šoreiz gan pilnīgā vienatnē, jo Annai bija darbadiena. Mans galamērķis bija Rīga, kur bez tā, ka man obligāti vajadzēja atjaunot savu autovadītāja apliecību, biju nolēmis apmeklēt koncertu un uzvedumu Lucavsalā, cerībā, ka man būs kāds līdznācējs. Uz jautājuma zīmes bija divi mani draugi, bet vēl vairākus citus redzēju atzīmējušos ar “nākšu” pie pasākuma ieraksta.

DSC_0018a

Lai nu kā, es nekur nesteidzos un uz galvaspilsētu minos visai mierīgā tempā. Jāsaka gan, ka lielākā daļa autovadītāju aizvien bija totāli lohi, kam smadzeņu vietā skaidas, bet uz neko citu šajā valstī gaidīt nav jēgas, jo tā tas ir bijis jau no laika gala un, šķiet, kļūst tikai ļaunāk. Es pats, būdams gan pieredzējis autovadītājs, gan kaislīgs velobraucējs, pret mazāk pasargātajiem vienmēr esmu izturējies ar sapratni, kas galvenokārt attiecas uz laiku, kad esmu pie automašīnas stūres un man ir jāapdzen vai jāpalaiž kāds velosipēdists. Un no pieredzes varu teikt, ka šāda laipnība man nekādā ziņā nav nākusi par sliktu, un šo dažu sekunžu dēļ es savā dzīvē neko neesmu nokavējis.

Laikā, ko pavadīju stāvēdams garajā rindā pēc vadītāja apliecības, es lasīju Gundegas Repšes debijas stāstu krājumu. Īpaši gan nesanāca uz lasīto koncentrēties, jo telpā bija apbrīnojami daudz cilvēku, kas radīja neiedomājamu troksni. Taisni vai jābrīnās, cik daudz cilvēku tieši tobrīd bija ieradušies pēc savām apliecībām, lai drīz pēc tam papildinātu automašīnu skaitu pilsētas ielās.

Jāsaka, ka starp šiem rindā stāvošajiem bija arī daža laba skaistule, ieskaitot to meiteni, kas vientuļa sēdēja aiz augstās letes, pie kuras nedaudz vēlāk saņēmu savu jauno, ne vairs gejīgi rozā apliecību.

Minoties uz centru, es izbraucu cauri koncertam atvēlētajai teritorijai. Tobrīd tur viss vēl bija gluži mierīgs, ko nevarētu teikt par centru, kur nespēju atrast nevienu brīvu soliņu, kur piemesties, uzēst ātrās pusdienas un izdzert savu alu. Galu galā nācās samierināties ar vietu līdzās tramvaja pieturai uz Barona ielas un Aspazijas bulvāra stūra. Tur sēžot arī saņēmu pirmo ziņu no Māra, kurš teica, ka vēl īsti nezinot, vai tiks. Tikām Andrītis jau iepriekš bija uzrakstījis, ka ir ceļā no laukiem uz Rīgu un par vakaru ziņos vēlāk.

Izmetis vēl vienu nelielu līkumu ap tuvējiem kvartāliem, nopirku trīs Premium pintes un minos uz Lucavsalu iedzert. Liels bija mans pārsteigums, kad vēlreiz pārminu Sala tiltu un ieraudzīju, ka tagad Lucavsalā čum un mudž no valsts un pašvaldības policistiem. Saprotams, ka pēc kāda brīža bija jāsākas koncertam un ir vajadzīga drošība utt., taču uz salas nebija teju nevienas brīvas vietas, kur piemesties, lai iedzertu. Vienu tādu atradu netālu no pieminekļa Lucavsalas aizstāvjiem.

Pa labi no manis sēdēja divi džeki, kuri ik pa laikam iedzēra, bet aiz viņiem apsēdās kāds pārītis, kuriem arīdzan līdzi bija alus, ko tie nesmādēja. Vēl tur atradās mazs ceļojuma treileris, pie kura pulcējās daži cilvēki, kas mīza turpat krūmos. Pa kreisi bija divas lielākas kompānijas – viena krietni tālāk, bet otra – gabaliņu no manis. Un vēl tur bija divi policisti, kurus drīz nomainīja divas policistes. Viņas gan kaut kādā brīdī gāja prom un, kad nozuda aiz mazā treilera, es atvēru sen kāroto alu un iedzēru no tā kārtīgu malku, nezinot, kad vēl man sanāks padzerties.

Pamanīju, ka sievietes apgāja nelielu apli un piepulcējās lielākai policistu kompānijai, kas bija paslēpušies aiz krūmiem. Iedzerot bija jābūt uzmanīgam. Tobrīd jau bija sākusi spēlēt igauņu grupa un apkārtesošās kompānijas viena pēc otras izklīda. Paliku tikai es ar savu Gundegas Repšes grāmatu. Un īsziņām, kas vēstīja, ka Andrītis tomēr palikšot mājās.

Sasodīts, es nominu 40 kilometrus, lai pusnaktī iereibis mītu atpakaļ šos pašus 40 kilometrus, bet man pat nebija ar ko sadzert. Un tieši tāpēc sāku domāt par priekšlaicīgu došanos mājup. Bet vēl pirms tam es iedzēru, cik nu man to ļāva policistu klātbūtne, jo vienā brīdī uz soliņa man līdzās apsēdās pavecāks policists, kurš sākumā tikai uzvilka biezāku jauku un aizgāja, bet pēc tam atgriezās un tik tiešām apsēdās man līdzās, kaut visapkārt bija vēl vairāki brīdi soliņi.

Policists man pajautāja, vai pie dabas labāk lasās un es pamāju viņam ar galvu. Domāju, ka šis respektēs manu vēlmi pēc klusuma un miera un drīz notīsies, taču tā vietā viņam pievienojās vēl viens kolēģis, krietni vecāks par viņu. Bez tā, ka man visu laiku bija jāklausās ziņojumi viņu rācijās, šie vēl sāka apspriest savas privātās dzīves, sākot ar to, cik katrs soļus dienā nogājis (pienākušais minēja 11484, kas kilometru ziņā esot virs 8 km), beidzot ar stāstu par saviem laukiem, kur otrs esot nogājis daudz vairāk, sīki un smalki izstāstot ievērojamo objektu un savas mājas piederumu aprakstu, uz ko otrs piebilda, ka derētu aizbraukt. Un pēc tam šie nolēma aizstaigāt pie citiem un palaist vēl kādu apsēsties. Es tikām piebeidzu otru pinti un devos apskatīties koncertu.

Pie ieejas pulcējās ļoti daudz cilvēku, no kuriem daudzi bija ar velosipēdiem, pieķēdējot tos kur nu kurais. Arī skaistu meiteņu tur netrūka. Ar to arī centos pievilināt Andrīti atbraukt uz centru, bet šis palika pie sava un nekur braukt netaisījās. Tobrīd uz skatuves kāpa jau otrā vakara grupa – grupa no Lietuvas. Tās sastāvā bija viena skaista rudmate. Vismaz tik, cik bija redzams ekrānos, jo pati skatuve atradās ļoti tālu no vietas, kur stāvēju, bet iekšā iet nevarēju, jo manā somā atradās vēl viena neizdzerta pinte alus.

Un tad es stūmos prom. Pa ceļam satiku Madlēnu, kura devās uz Kurbadu. Šķiet, biju vienīgais, kurš devās pretējā virzienā no tā, kurā steidza visi pārējie. Protams, arī es būtu gribējis redzēt uzvedumu, taču vairāk par to vēlējos braukt mājup ar starppilsētas autobusu, ne atkal mīt tos sūda 40 kilometrus gar šoseju, pa kuru traucas neskaitāmi daudz idiotu.

Tā nu es vientulībā aizripinājos līdz centram, apsēdos ātrās ēdināšanas iestādē un uz brīdi apdomāju šo piektdienas vakaru un braucienu uz galvaspilsētu. Protams, man riebjas piektdienas, bet retu reizi jau var arī šajā nedēļas dienā atpūsties. Šodienu gan nevar nosaukt par īstu atpūtu, jo ar to viss nebeidzās. Vēl bija jānokļūst mājās. Zvanīju Annas omei, sakot, ka ap 23:00 būšu. Viņa stāstīja, ka nekā silta ēst neesot, bet ledusskapī ir visa kā. Par ēšanu es tobrīd domāju vismazāk. Gribēju tikai pagūt uz pēdējo autobusu, lai nebūtu viens no tiem, kas nakti pavada parciņā uz soliņa.

Biju izvēlējies braukt ar vienmēr stulbo Vecumnieku autobusu, jo tas Rīgu pameta par desmit minūtēm ātrāk nekā lielais autobuss. Bija pat cerība pagūt iegādāties biļeti autoostā, bet pirms manis rindā nostājās džeks, kurš pats nezināja, ko grib, tādējādi pārāk ilgi aizkavējot darbinieci, kurai pēc 2 minūtēm beidzās darbalaiks. Vēl pirms manis pie kases pielīda vecs krievu pāris, kuri pirka vairākas biļetes uz autobusu nākamajai dienai. Un tūlīt pēc tam kasiere rupji paziņoja, ka neviens viņai par virsstundām nemaksā un kasi aizvēra. Tobrīd tā vien gribējās izšķaidīt viņas kases stiklu un pateikt ko rupju…

Tā vietā es gāju gaidīt savu autobusu. Un lasīju. Daudz bija to cilvēku, kas Rīgu gribēja pamest tieši ar šo transportu, tāpēc nācās sarūmēties. Viena no tām bija veca kundze, kas runāja nesaprotamā latviešu valodā un uz Vecumniekiem gribēja vest tekošu somu. Šoferis rājās, teica, lai šī izmet to, kas tek, bet viss esot bijis vajadzīgs. Ar lielu piespiešanos sieviete tomēr izkāpa un šo to izmeta. Pa to laiku kāda krieviete šoferim izstāstīja, ka vecā sieviete bieži uz un no Vecumniekiem vedot atkritumus. Tos viņa iepriekš turpat bija lasījusi ārā no atkritumu tvertnes.

Kad šī bija aizlīdusi uz vistālāko autobusa galu un iekārtojusies savā vietā, šoferis izslēdza gaismu un devās ceļā, pa ceļam Ķekavā savācot vēl bariņu braukt gribētāju, kuriem vismaz līdz Baldonei bija jāstāv kājās.

Man tā riebjas autobusi, kuros nav nekāda veida apgaismojums. Mans draugs Nauris, kurš arīdzan ir autobusa šoferis, teica, ka tā nedrīkstot būt, ka autobusā obligāti jābūt vismaz mazam apgaismojumam. To tad arī derētu ievērot, lai tie cilvēki, kuri nav telefonam pielīmēts zombiji, arīdzan brauciena laikā var kaut ko padarīt, ne citiem krist uz nerviem ar garām (un skaļām) sarunām pa telefonu vai nebeidzamu taustiņu klabināšanu, it kā rītdienas vairs nebūtu.

Sākumā es, protams, palasīju, spīdinot gaismu no sava telefona, bet pēc tam mp3 atskaņotājā uzliku klausāmgrāmatu un pret autobusa interjeru atvēru beidzamo alu. Izkāpt nācās gala pietura, jo lielais bars traucēja to izdarīt pilsētas centrā. Un arī tur bija pašvaldības policisti, kuri citkārt Baldonē ķersta tikai klaiņojošus suņus, bet šoreiz veda pārrunas ar kādu slaida auguma meiteni nepiedienīgi īsos šortos. Nodomāju, cik jauks vakars šiem policistiem, ne tā kā tiem, kuri sēdēja līdzās man, kad lasīju.

Es nogāju gar māju, kura nu jau ir izvākta teju pilnīgi tukša un tiek pārdota. Pretī tai parciņā uz soliņa neērtā pozā gulēja vīrietis. Ticis līdz veikalam, redzēju, ka policisti bija tikuši galā ar meiteni gala pieturā un nu bija pamanījuši guļošo tipu parciņā. Es tikām pie veikala uz soliņa pamanīju novārtā atstātu 525 gramus smagu konservu bundžu, kurā bija griķi ar liellopa gaļu. Tās būtu varējušas būt lieliskas vakariņas, ja vien es, izlepušais muļķis, ēstu griķus.

2 thoughts on “Viena parasta piektdiena

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s