Bāru tūre

***

Tā vietā, lai pabeigtu rakstu par Kristas Annas Belševicas grāmatu „Medījot dzīvi”, es sāku rakstīt atbildi dienu iepriekš saņemtajai policijas vēstulei. Un, lai cik ļoti par to domāt negribējās, es ap to noņēmos diezgan ilgi, beigu beigās nemaz netiekot ar to sūdu galā. Līdz ar to, nemanīts bija pienācis vakars. Uz smadzenēm spieda izdzertais alus, tāpēc sāku pat prātot, vai maz doties uz Bāru tūri. Par to domāju gan sēdus stāvoklī, gan apgūlies gultā. Domāju, kaut labi zināju, ka man noteikti ir jāiet. Bez ierunām. Kaut vai tikai Bargā dēļ vien, jo kaut kad taču bijām par to jau runājuši.

Īsi pirms septiņiem es pametu dzīvokli. Transports mazliet kavējās, taču es nekur nesteidzos. Lasīju Aizpurieti, kuru par dažiem centiem biju dabūjis Otrajā elpā. Četrdesmit minūtes vēlāk es izkāpu Dzirnavu ielas pieturā un taisnā ceļā steidzu pēc alus. Pat ja mana nākamā pietura bija bārs, es tomēr sagribēju vēl pirms tam kaut ko iedzert. Mājās pret galvassāpēm citramona vietā biju izdzēris vienu paraceptamola tableti, tāpēc cerēju uz brīnumiem dzerot alu. Kad biju to iztukšojis, divreiz savā ceļā saticis Šlāpinu, es steidzu uz Če klausīties Bargo. Kādu brīdi tomēr bija jāuzgaida, taču lasījumi sākās precīzi astoņos. Tobrīd bārs jau bija pilns.

DSC_0144

Bargais lasīja trīsdaļīgu stāstu par Vinniju Pūku, viņa draugiem un dažām maukām. Stāsts no tiesas bija interesants un smieklīgs. Kad tas tika nolasīts, visi steidza uz Aleponiju. Es gaidīju Bargo. Biju paņēmis līdzi viņa Plikos rukšus, kuros derēja viņa autogrāfs. Es piegāju pie Bargā caur sāna ieeju. Ar pirkstu piebakstīju viņam pie pleca un centos paskaidrot, kas esmu. Viņš gan mani atpazina vēl pirms viņam to paguvu izskaidrot. Dabūjis grāmatā autogrāfu, apjautājos, vai viņš plāno doties arī uz pārējām vietām un Bargais teica, ka var jau aiziet. Un mēs gājām.

Jāatzīst, nekad nebiju bijis Aleponijā, taču ceļu līdz tai izdevās atrast. Bārs bija stāvgrūdām pilns un tajā nebija iespējams iekļūt. Tur savu stāstu lasīja Andris Kuprišs. Lai kas arī viņš būtu, mums neizdevās viņu noklausīties. Līdz ar mums uz Aleponiju bija atnācis arī Treibergs un Kuzmins ar meitenēm. Viņi ierosināja jau laikus doties uz nākamo bāru, kura nosaukums bija Bolderāja. To arī darījām, turpceļā nozūdot kādā tumšā nostūrī, kur uz riņķi tika palaists Bacardi rums. Pirmajā aplī es no tā atteicos, bet pēc tam ieņēmu dubultu devu. Arī Bargais dzēra, lai gan kādu laiku alkoholu nebija lietojis.

Tā kā rums bija piebeigts, Toms ar meitenēm aizgāja līdz veikalam pēc vēl viena. Veikals atradās turpat aiz stūra. Mēs pārējie turpinājām ceļu, mērķtiecīgi cerot uz sēdvietām Bolderājā. Pie tām arī tikām, jo lielākā daļa nācēju bija iesprūduši Aleponijā. Drīz arī Bolderāja piepildījās ar cilvēkiem, kuriem savu stāstu ņēmās nolasīt Anna Krista Belševica. Īsti iedziļināties tajā gan nesanāca, taču atmosfēra tik un tā bija dikti baudāma.

Pēc tam devāmies uz Stabu ielā esošo Beerfox/Callous Alus. Tur bija paredzēta Pētera Pūrīša uzstāšanās. Pa ceļam, protams, atkārtoti piestājām kādā vārtrūmē un iedzērām. Tas vairs nebija rums, kuru mierīgi varēja dzert bez uzdzeramā, šoreiz tas bija viskijs. Daudz stiprāks. Toms teica, ka tas esot ar nodomu. Tas dedzināja man rīkli. Man riebjas viskiji, taču vienu muti izdzert biju spējīgs. Turpat netālu atradās nākamā lasījumu vieta, kurā iegājām, bet nepalikām. Bargais teica, ka nav spējīgs uztvert lasīto un devās ārā uzsmēķēt. Es gāju kopā ar viņu. Tur arī pavadījām visu Pūrīša lasījuma laiku runājot par rakstīšanu un literatūru kopumā. No Bargā mutes izskanēja daudz labu padomu, garām nogāja daudz skaistu meiteņu. Divreiz mani sveicināja viena no viņām, bet es nekādi nespēju atcerēties, no kurienes viņu zinu.

Turpat arī sanāca satikt savu Akadēmijas kolēģi Lindu ar vīru, kurš aizejot rādīja zīmi, ka sazvanīsimies. Bet man nebija plānots daudz dzert un pēcāk vēl kaut kur vazāties. Biju gatavs doties mājās. Arī Bargais bija gana saguris un noreibis no visas tās dzeršanas un pīpēšanas. Vienu brīdi viņam pat palika slikti, gandrīz uz mutes nokrita. Par strauju bija cēlies no sēdus pozīcijas. Teica, ka asinsspiediens pie vainas. Labi, ka tajā brīdī viņš bija atspiedies ar muguru pret sienu, citādi Bargais būtu sasveicinājies ar slapjo galvaspilsētas asfaltu.

Treibergu un Kuzminu bijām pazaudējuši, bet viņu vietā stājās skaistā meitene no TV. Arī viņas vārdu nespēju atcerēties. Viņa pienāca brīdī, kad runājām ar Bargo, stāvēja līdzās un smaidīja. Tikai pēc kāda brīža Bargais pievērsās viņai un, kopīgi sagaidījuši viņas vīru, mēs devāmies uz pēdējo vietu Bāru tūres ietvaros, uz Bismarka Brokastīm, kur uzstājās Helga Tormane. Viņa lasīja vairākus mazus stāstiņus, kuri likās kā viens vesels. Arī šī vieta bija cilvēku pārbāzta, taču iekšā mēs tomēr tikām. Un arī desas gabala ar gurķīti dabūjām.

dfdr

Kad Helga bija nolasījusi savus stāstus un Šlāpins Bāra tūri paziņoja par noslēgtu, visi izklīda kur nu kurais. Es pievienojos Treiberga bariņam, kuri devās uz kārtējo tumšo stūrīti ielas pretējā pusē. Tikām Bargais palika runāties ar Šlāpinu, taču es pievaktēju, lai viņš nenozūd. Jutu kaut kādu atbildības sajūtu pret viņu, zinot, ka viņš slikti orientējās tajās vietās, kur atradāmies.

Izdzēruši vēl pa malkam viskija, mēs turpinājām stāvēt pagalmā, no kura ik pa laikam izgāju, lai apraudzītu Bargo. Nu jau viņš runāja ar meitenēm, kuras viņu savāca sev. Arī mēs atgriezāmies Bismarka Brokastīs, bet tikai lai izmantotu WC. Tur atvadījos no Bargā, kurš ģērbās jau nost, lai piesēstu ar meitenēm pie viena galda. Tajā brīdī viņš atskārta, ka ir pazaudējis savu somu, kurā bija maks un viss pārējais. Neatcerējos, ka viņam būtu bijusi soma, taču pieteicos Bargo pavadīt uz Bolderāju un pēc tam arī uz Če, kas bija vienīgās vietas, kurās viņš varēja atstāt savu somu. Kā par laimi, soma neskarta stāvēja Bolderājā. Bargais bija bezgala priecīgs un arī es par viņa laimi priecājos.

Kad izgājām ārā, tur stāvēja Toms ar meitenēm. Iedzert gan vairs neiedzērām. Mēs atvadījāmies no šīs kompānijas, kuru iepriekš jau bija pametis Svens, un devāmies prom. Pagājuši kādu gabaliņu centra virzienā, Bargais ieminējās, ka tagad, kad soma ir atradusies, varēja jau vēl iedzert. Taču atpakaļ vairs negājām, lai gan Bolderāja bija tikai divus kvartālus aiz mums.

Es pavadīju Bargo līdz mikroautobusu stacijai un sagaidīju, kad pienāks viņa autobuss. Gaidot viņš man pastāstīja, cik rakstniekam ir svarīgi izlasīt grāmatu atsauksmes, jo profesionālās recenzijas visas ir vienādas utt. Kad piebrauca viņa autobuss, mēs vēlreiz apskāvāmies un arī es devos meklēt transportu, kas mani aizvedīs mājup. Jau iepriekš biju saņēmis zvanu no sievas, kura rājās, ka neesmu vēl mājās. Bet es jau braucu cik ātri vien spēju. Pie manas kāpņutelpas sienu stutēja kāda piedzērusies krieviete. Kā izrādījās – kaimiņiene. Es palīdzēju viņai tikt kāpņutelpā, kur viņa nāca man nopakaļ un gaidīja, kad tikšu savā dzīvoklī. Vienu brīdi pat domāju, ko sieva padomās, kad atvērs durvis un koridorā ieraudzīs mani kopā ar piedzērušu sievieti. Bet viņa paguva ievelties savā dzīvoklī un es savējā. Noklausījies lekciju par nakts izklaidēm, es ņēmu datoru, lai tanī pat naktī visu uzrakstītu. Neko tālu gan netiku…

Advertisements

3 thoughts on “Bāru tūre

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s