Akustisks dzejas vakars

***

Piektdienas pēcpusdienā, lai cik neierasti tas arī būtu, uzreiz pēc darba minos pēc alus. Jāpiezīmē, ka neierasts tajā visā nav tas, ka minos pēc alus, bet gan fakts, ka esmu sataisījies kaut ko pasākt tieši piektdienas vakarā, kurš, manuprāt, ir pats nepiemērotākais laiks izklaidēm, ja esi miera cienītājs. Taču sagadījās tā, ka tovakar bija paredzēts viens dzejas vakars un man bija pietiekami daudz brīvā laika līdz tā sākumam. Un tā kā man nebija nojausmas, kur atrodas tā skola, kurā bija gaidāms šis pasākums, sarunāju, ka Inga, kurai arīdzan tur jāuzstājas, man pados ziņu kolīdz pati turp dosies.

Pametis darbavietu, es nesteidzīgi lavierēju cauri galvaspilsētas sastrēgumiem un nonācu uz Stabu ielas. Pie viena nolēmu ieiet Otrajā elpā apskatīt grāmatas. Nolēmu tur ieiet tikai tāpēc, ka no āra skatoties nekur nemanīju savu bijušo kolēģi B., kura man bija ļoti laba draudzene, bet tagad bez īpaša iemesla ar mani vairs nesarunājas. Tagad gan neņemšos spriedelēt par sieviešu loģiku, un, atmetot to mistiku, virsīšos tālāk savās piektdienas gaitās, proti, kad nogāju lejā, pamanīju aiz letes stāvam otru bijušo kolēģi S., kura darbojās savā nodabā un nejutās traucēta…

Apskatījis grāmatplauktus, atrodot tajos divas labas grāmatas, no kurām viena izrādījās agrāk tulkota Dimiņa grāmata, bet otra – ilgus gadus meklētais Frederika Beigbedera romāns „14,99 eiro” cietajos vākos. Stāvot pie plaukta es dzirdēju S. runājam ar kādu nedzirdētu personu un pēcāk arī ar B., kura, kā izrādās, tomēr bija uz vietas. Drīz viņa pagāja man garām un kad devos prom, mēs tikāmies uz kāpnēm, kur tiku pilnībā ignorēts. Jocīgi, cik cilvēki spēj būt ietiepīgi, ja runa iet par ļoti tuviem cilvēkiem. Daudz pozitīvāka attieksme ir sagaidāma pat no Kafejnīcas apmeklētājiem, kuri tajā ienāk pirmo un varbūt vienīgo reizi, nemaz nerunājot par tiem, kuri tur apgrozās regulāri, bet aizvien nav uzskatāmi par draugiem.

DSC_0074

Pie kases stāvēja ļoti pozitīva un smaidīga meitene, kas izkliedēja manu smīnu, ko radīja B. ignorance. Tūlīt pēc tam iegāju citā veikalā pēc divām alus pudelēm, kuras iztukšoju Vērmanes dārzā un parciņā pie operas. Tur arī sagaidīju Ingu un kopīgi devāmies uz pasākumu. Ārā bija diezgan auksts. Pa ceļam iegājām arī LB veikalā pēc sidra, jo savu alu tajā neatradu. Skola, kā izrādās, tiešām atradās mistiskā vietā, kuru bez kāda cita palīdzības nebūtu atradis. Kad ieradāmies, kā pirmo satikām glaunā kleitā tērpto Signi, kura visu šo pasākumu organizēja. Šajā sakarā arī Inga zināja Signi, jo pasākums notika jau ceturto reizi. Es Signi zinu no Literārās Akadēmijas, kurā mēs mācāmies vienā grupā.

 

Kad ieņēmām vietas, atnāca arī Ingas māsa un Agnese ar vīru. Arī pārējie apmeklētāji lēnām sarosījās un drīz pēc tam sākās pasākums. Pirms tam gan vēl sadabūju plastmasas glāzi un piepildīju to ar sidru. Netrūka arī ēdamā, no kura neatteicos arī pirms paredzētās kafijas pauzes.

Kā pirmā uzstājās meitene ar ļoti īsu kleitu un standarta akustisko ģitāru. Vasarā viņa spēlēja arī Kafejnīcā, kurā strādāju. Nodziedājusi vienu pavisam mierīgu dziesmu, viņa laida runāt Ingu. Inga nolasīja vairākus jaunus dzejoļus, no kuriem dažus jau zināju, un savu uzstāšanos nobeidza ar diviem dzejoļiem no sava pirmā krājuma „Tu neesi sniegs”. Pēc viņas uz skatuves kāpa divi jaunie dzejnieki – meitene un puisis –, kā arī vairāki vietējie studenti, kas dzeju lasīja citās valodās. Bija gan ungāru, gan sengrieķu valodas, gan arī latīņu un krievu valodas. Meitene, kas uz skatuves kāpa runāt krieviski, dzeju skaitīja no galvas, gluži kā aktrise, kas pieprot savu lomu. Tas bija spēcīgs un profesionāls uznāciens.

DSC_0086

Bez viņiem tur bija arī Guntars Račs, kurš savus dzejoļus (ja tos tā var nosaukt), lasīja no savas slavenās grāmatas, klātesošajiem jautājot pēc dzimšanasdienu datumiem, jo, kā zināms, šis krājums sastāv no dzejoļiem, kurus viņš katru dienu rakstījis visa gada garumā. Protams, lai nav tā, ka visa nauda ienāk par vienu krājumu vien, viņš grāmatu sadalījis divās daļās un otrais pusgads, kuru viņš drīzumā grasās pabeigt, iznāks tikai februārī. Jau tagad daudzi fani to gaida kā kaut ko nebijušu, lai gan dzejoļi tajā ir tik primitīvi, ka katrs pirmklasnieks var uzrakstīt jēdzīgākas rindas…

DSC_0083

Bija arī pauze, kuras laikā tika iedzerts un ieēsts, bet drīz pēc tam es devos prom, vēl tikai noklausoties Dainas Sirmās lasījumus, kurus viņa iesāka ar ļoti interesantiem stāstiem par sevis lasītājiem dzejoļiem. Kad viņa visu bija nolasījusi, es pametu zāli, lai dotos uz citu pasākumu, kurā tobrīd atradās mana sieva. Es gan aizminu līdz tam kvartālam pie VEF tilta, bet īsto ēku meklēt vairs negribēju. Sazvanījis sievu, sarunāju, ka došos mājās un tā arī darīju, jo ārā bija tiešām auksti, toties dzīvoklis bija tik karsts, ka es izģērbos pilnībā kails un gaidīju mājās sievu. Dažbrīd, kad koridorā dzirdēju kādu trokšņojam, nodomāju, ka viņa ir atgriezusies, sev līdzi vedot vēl vairākas meitenes, ar kurām naktī izklaidējās. Taču tā bija viltus trauksme un es likos gulēt…

Advertisements

3 thoughts on “Akustisks dzejas vakars

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s